Te nu tu esi

Zini, bieži gadās dažādās dzīves situācijās dzirdēt cilvēkus sakām, ka tā jaunā paaudze ir galīgi stulba, tupa, debila, atpalikusi vai vēl nez kāda. Arī man ir bijusi ne viena reize vien, kad pats esmu, galējā neizpratnē par kādu izdarību, teicis to pašu frāzi. Taču, taisnību sakot, vaina nav tikai jaunajā paaudzē, mani dārgie. Problēmas ir visur. Stulbums ir visās vecuma grupās. Tieši tā, VISĀS. Nevis tikai bērnos, politiķos un kaimiņā, kurš, fakin’, astoņos no rīta svētdienā izdomā iekurbulēt savu leijerkasti ar džeza vai operas pērlēm, un palaist to tādā skaļumā, ka dauzīt pa sienu nav jēgas. Sienā ātrāk izveidosies caurums, nekā viņš tur otrā pusē kaut ko sadzirdēs.

Man ir bijis tas gods 3 gadus strādāt klientu apkalpošanas sfērā dažādos uzņēmumos, kuros man ir izdevies satikt dažāda veida, rakstura un statusa cilvēkus. Bet ne jau tikai strādājot ar cilvēkiem var tos novērot. Arī vienkārši esot ārpus mājās, prieki ir garantēti.

Vēl nesen man bija situācija, kad devos no Stockmann uz Galeriju Centrs caur ZZ tuneli, kurā dzirdēju divu priekšā ejošo sieviešu sarunu. Viņas tikko bija redzējušas plakātus uz Forum Cinemas sienas un apsprieda filmu Les Miserables. Sarunas spilgtākais punkts bija tad, kad viena no sievietēm teica, ka Les Miserables esot The King’s Speech turpinājums. Tu fakin’ joko?! Atzīšos, ka neesmu redzējis nevienu no abām filmām, bet pat es zinu, ka Mizerabļi varētu būt Karaļa Runas turpinājums tikai tad, ja trešā daļa būtu Borats. Tām filmām kopīgs ir režisors un, varbūt, kāds aktieris, bet ne jau fakin’ franšīze!

Neilgi pēc šīs jautrās sarunas, dzirdēju stāstu par to, kā sabiedriskajā transportā esot braukušas divas meitenes, kuras abas esot bijušas studentes. Tā nu viena otrai stāstījusi par kādu latviešu izcelsmes cilvēku, taču nespējusi atcerēties viņa vārdu. Vienīgais, ko atceroties, ka viņš esot bijis…wait for it…”galvenais deputāts”. Ok, dafuq? Kas, pie velna, ir galvenais deputāts? Otra meitene esot bijusi nedaudz gudrāka un sākusi apšaubīt šī cilvēka statusa īstumu, bet anyway. Galvenais deputāts. Tas izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu teikt sešgadīgs bērns. „Kad es izaugšu, es gribu būt galvenais deputāts, bet tagad es gribu fakin’ saldējumu, mammu!”

Dažādu vecumu cilvēki, bet gluži vienkāršas smadzeņu darbības funkcijas izpaliek visās vecuma grupās. Tas pats vērojams pie bankomāta. Nostājies rindā pie bankomāta, kur priekšā kaut ko ņemās kāds indivīds. Čakarējās ilgi un dikti, līdz pagriežas un sāk skaļā rīklē klaigāt, ka tas stulbais bankomāts neņemot viņa karti. Kad viņš savu miesu, beidzot, pavelk nost no aparāta, aiz viņa stāvošie ierauga, ka uz ekrāna skaidri un gaiši TRĪS FAKIN’ VALODĀS ir rakstīts, ka bankomāts nedarbojas. Vai tiešām Tu visu savu smadzeņu potenciālu koncentrē uz to, lai ieliktu karti tai paredzētajā caurumā, netīšām neiestumjot to nāsī aiz muguras stāvošajam, ja reiz nespēj uzmest aci ekrānam un izlasīt to vienu nožēlojamo teikumu?! Kā Tu no rītiem apģērbies?!

Dzirdētas visādas pērles, piemēram: „Man ir tikšanās otrajā stāvā, kur tas ir?” Es nezinu, pamēģini, fakin’, trešajā stāvā!! Vai arī stāvot blakus liftam jautāt, kā tikt uz 5. stāvu? Es parasti teleportējos, nezinu, kā Tu!

Ar šo visu es vēlējos nedaudz vērst uzmanību uz to, ka pacenšamies nedaudz vairāk uzmanības veltīt tam, ko darām, kā darām, ko sakām un apdomāt, vai vispār man šito ir kādam jājautā, jeb es pats varu tikt galā ar parastu funkciju, kuru cilvēki veic diendienā jau simtiem/tūkstošiem gadu. Neviens nav ideāls, bet tas nenozīmē, ka drīksti būt debils. Domā, ko dari un runā. Varbūt arī visā tajā stulbuma jūrā ir iemesls tam, ka dzīvojam tā, kā dzīvojam.

Ja nu Tev pieredzēta kāda līdzīgi skumji amizanta situācija, raksti tepat vai man uz tvitteri @Spogulpuika. Peace out!

Es, moš, tāds esmu vienīgais(jā, kā tad), bet nonetheless es sevi bieži pieķeru pie domas, ka es, ja man tiktu dota tāda iespēja, to vai šito darītu nedaudz savādāk. Pēdējā laikā šī doma, manī iepeldot, kaut kur pieķeras, tādēļ nolēmu, ka ir laiks piesēsties pie baltas lapas un par šito štelli kaut ko uzrakstīt. Rezultātā ir tapusi mana blogeriskā caureja. Enjoy!

Tātad, ja man tiktu tas gods tik pie pilnīga tirāna statusa, nu piemēram es būtu kaut kas līdzīgs diktatoram kādai valstij, es to valsti, most likely, pavisam ātri aizvestu uz grunti. Ļoti iespējams, ka mana valdīšana beigtos ar publisku eksekūciju galvaspilsētas centrā. Tas dēļ haosa, kurš valstī būtu radies. Taču es tik un tā uzskatu, ka es atrastu atbalstītājus vismaz kādai no manām valdīšanas idejām.

Sāksim ar to, ka lielveikalos un tml. vietās būtu trepes, lai pa tām dotos augšup un slidkalniņi, lai pa tiem slīdētu lejup. Tie, kas ir resni, tizli un mīksti, varētu arī lejā kāpt pa trepēm. You know, sportiņš and shit, moš, vairs nebūtu tik resni.

Casual Friday būtu lieta, kas darbojas visur. Nu, protams, ar DAŽIEM izņēmumiem. Es negribētu, lai atomstacijā Homērs urāna stieņus staipa džinsenēs un havajiešu krekliņā. Bet, nu, as long as tas neadraud tevi un citus, stīvē vien savu pēcpusi ārā no uzvalka un iekšā savā hipsterprikidā!
Pirmdienas ir grūtas dienas. Par godu tam, pirmdienās darbam nevajadzētu sākties ātrāk par kādiem 11:00. Kāda jēga astoņos no rīta no tiem negulējušajiem purniem ar otrādi uzvilktajiem krekliem, kafijas krūzēm rokās un nedēļas nogales atblāzmu sejā. Taču, lai novērstu galīgu bezpriģeli, vajadzētu kaut kādu štrāfu, ja tu pirmdienā darbā neierodies laikus vai arī ierodies vēl ar pēdējās rumakolas vēsmu elpā. Pirmdiena tomēr paliek darbadiena.
Šajā jautājumā es sev sekotājus savāktu toč! Alkoholam jābūt nopērkamam visu diennakti. Nafig visas tās točkas un slapstīšanos. Var uzmest ceņņiku(saprāta robežās), lai naktīs nāk nodoklīši. Varētu jau padomāt, ka tad pieklustu tādas parādības kā nakts dzīve Vecrīgā, bet, nu, būsim reāli, pat tad, ja naktī tirgotu grādīgos, Tu tik un tā labprātāk ar savu metinātāju brandžu aizslīdētu uz kādu iestādi paklausīties Bermudu Divstūri un pasūkt kokčikus vai alu, nekā sēdētu mājās, kauktu līdzi saviem Modern Talking kasešu ierakstiem un dzertu Bonusu ar jāņogu sulu. Ātri vien apniktu.
Šite es biš iebraukšu nopietnajā krastā, bet, nu, manā valstī augstākais soda līmenis būtu nāvessods. Visus tos pedofilus un citus augstākās pakāpes atmarozkus nav jēga marinēt cietumā un barot ar kotletēm vai ko viņiem vēl tur dod. Nav tādiem jēgas eksistēt un punkts.
Sabiedriskais transports ir bez maksas. Tik vajadzētu dot zinātnei uzdevumu atrast veidu, kā atturēt no iekāpšanas transportā bomārus. Nu, jebal, kā smird, kad tas netīrelis ieslīd čambulī un nokalibrējas tev blakus. Man, patiešām, nepiš, cik tev dzīvē grūti gājis un kā tevi valsts, radi, draugi, da hoķ Saturna gredzeni, piečakarējuši, bet atrast laiku noplunčāties kādā ūdenstilpnē, lai tu nesmirdētu pēc kaut kā miruša, kā iekšienē kaut kas ir nomiris, nav neiespējami. Nemaz nerunājot par tām staigājošajām nelaimēm, kuras atļaujās diedelēt naudu, bet tai pat laikā nespēj nokāpt kaut pie Rīgas kanāla noskalot seju un rokas.

Labi. Man būtu vēl ko teikt, bet šai reizei pietiks. Ja vēlies dzīvot valstī, kurā kaut kas no tā, ko rakstīju, tiek ieviests, balso vēlēšanās par mani ap 2025.-2030 gadiem. Peace out!

Klau, tev ir kādreiz tā sāpējusi galva, ka tev gribās kādam iepist? Nu, tāpat vien iepist, for no reason. Man ir, tagad. Fāk, trešo dienu galva sāp, tas tač ir pilnīgs pižecs.

Anyhow, ne par manu galvu bazars. Man atkal biš žults savākusies. Vienā no iepriekšējām dienām sanāca iebraukt tematā par veikaliem un nožēlojamību tajos, taču tad es nonācu līdz man tik ļoti tuvajai tēmai – ātrajām kasēm. Vot, bļā, par šito es varētu cepties stundām ilgi.

Kakova hrena rimīšos ir ieviestas tās ātrās kases? No viņām jēga tik pat liela, kā no eksplozīvās diarejas karuseļos. Vienīgais, kas tajās rindās notiek ātri, ir pārmaiņa no mana defaulti pohujistiskā stāvokļa, uz vēlmi uzsākt kārtīgu food fight pie rimi kasēm, lai tik es varētu neviena nemanīts kādam iemest, ar fuckin’ lielu bundžu persiku pusīšu, tieši pa mūli.
Fo’ fuck’s sake, ja tā ir ātrā rinda, tad arī noliec tur kādu pārdevēju, kurš ir spējīgs aizskaitīt līdz pieci(Galerijas Centrs gadījumā līdz trīs). Ātrās kases princips skaitās, ka tev ir priekšroka, ja esi:

• invalīds;

• stāvoklī;

• ar mazu bērnu ratiņos(bērnu ratiņos, nevis invalīdu, as far as I know);

• esi gana tiešs vai pārāk nabags, lai iepirktu vairāk par piecām precēm

Pa visu fakino laiku, kopš tās caurejas kases ieviestas, esmu bijis aculiecinieks vienam(FUCKING VIENAM) gadījumam, kad pārdevējs(jā, čalis)ir atšuvis klientu, jo pie ātrās kases stāvēja ar līdz malām piebāztiem iepirkumu ratiņiem. Parasti pārdevējiem pie pakaļas tas, pie kuras kases viņš deldē savu pēcpusi.

Tā nu vienu reizi pats centos tikt pie taisnības, uzrunājot priekšā stāvošo babuļu, kura nebija nedz stāvoklī, nedz ar bērnu pie rokas, nedz arī ar vienu(vai trim) kājām/rokām, bet ar groziņu piebāztu ar visādiem old people pirkumiem, like putraimiem, zivīm, maisiņiem dažādu konfekšu un tml. Pateicu viņai, ka viņa atrodas pie ātrās kases, kur nu viņai vieta nebūtu, uz ko, protams, how fucking unexpected, viņa atbildēja na svajom radnom jazike, bļe, ka nesaprotot, ko es no viņas gribu. Te nu manī uzplaiksnīja pavisam cits rage, taču, par cik sist vecus cilvēkus nav smuki, atbildēju viņai tik, ka krieviski nedzirdu, un ar to arī visa mūsu saruna beidzās. Nu, ja neskaita viņas turpmāko bubināšanu zem deguna.

Ko es ar visu šito gribēju pateikt? Iespējams to, ka, ja reiz veikalā ievieš ātro kasi, kurai ir kaut kādi nosacījumi, tad būtu ahujenna, ja pārdevēji tos paši arī ievērotu un sūtītu atpakaļ uz mātes zemi visas tās krabenes, kas iepērk kilogramiem visādu herņu un piš dzīvi tādiem paraugpilsoņiem kā es. Taču iespējams, ka ar visu šito es tik vēlējos pateikt to, ka Nutella ir afigennā štelle, cido piparmētrulaimcitrona padzēriens ir off da hook laba dzira un ibumetīns pret galvassāpēm palīdz tikpat labi kā dzeršana no poda. Peace out!

P.S. Drīz pirmais aprīlis, so neaizmirsti pateikt kādam, ka ša iepisīsi viņam pa seju ar lāpstu, bet tad nokliegties: “april, april, madafackaaaaaaaa!” un iespert viņam ar kāju pa stakli. Trust me, ja visu izdarīsi pareizi, tas cilvēks aiz priekiem būs uz ceļgaliem pie tavām kājām.

Divi ieraksti vienā dienā?! Are you fucking kidding me?!

Bet, nu, daudz nerunājot čerņu, ķeros uzreiz pie lietas. Tātad, šoreiz gribu padalīties ar savu awesome kulināro piedzīvojumu, kurā provēju apvienot kaut ko no bērnības, ar kaut ko no..well…nav ko liekuļot - bērnības.
Tātad, internetā var atrast visādas interesantas štelles. Debīlus video, kā uzbūvēt bumbas, tavas mammas apakšveļu, manu, shamelessly promoted tvitteri - @Spogulpuika un visādas citādas šņagas. Bet vienā jaukā dienā es uzdūros Alcoholic gummy beariem. Tobiš gumijas lācīšiem, kurus kaut kāds mužiks teicās stundu mērcējis vodkā un tad slavēja kā baigāko gardumu. Izdomāju, ka varētu būt jautri paprovēt, tikai, bitch please! Stundu vodkā? How about diennakti rumā? Now that’s my kind of shit! Tātad:

Viss sākas ar to, ka jānopērk gumijlāčus un šmigu. Man, kā jau kārtīgam jaunietim ar aizraušanos, gumijas lāči bija mājās lielā daudzumā…Es teicu gumijas lāči? Es domāju alkohols. Lāčus nopirku stokmannā. Divas pačkas. Sabēru bļodiņā un tad izdomāju, ka būšu lašara, ja visu šito nesafočēšu.
 

Tālāk es uz īsu mirkli apdomāju lāču mērcēšanu viskijā, bet to domu atmetu, jo rums is mah thaaaaang! Ņēmu talkā veco, labo tumšo bakardi un pumpēju pa virsu lāčiem tā, lai tie maitas ir zem ūde…ruma.

 Tālāk es tos lāčus iemetu ledusskapī uz 24h, ik pēc apmēram divām vai trim stundām apmaisot. Izņemot nakti, kad es fuckin’ atrubījos, skatoties filmu, kuru pilnīgi godīgi iegādājos, jo neesmu nekāds pirāts - Arrrrrrr! Ja tos lāčus tā paregulāri neapmaisa, tad šamie kļūst kinda zili un sāk lipināties viens ar otru kopā. Taču pat ar maisīšanu, tas vairākiem no tiem mazajiem šmurguļiem netraucēja salipt kopā ar mugurām.

Pēc tām 24h mazie gumijas mērgļi bija izdzēruši visu manu rumu un biš uzblīduši gulēja turpat bļodā. Still ar pakaļām kopā.

Principā, ja tu esi nepacietīgs, tāpat kā tavs tētis un mamma tai liktenīgajā naktī/rītā/dienā/liftā, vari tos lāčus ēst jau tagad, bet I went the extra mile un caur sietiņu viņus vēl nedaudz…atslapināju, cuz, pa tiešo no ruma bļodas, viņi ir diezgan slapji un glumi, if you know what I mean.

So, yeah, beigās visa tā padarīšana izskatījās tā, kā pēdējā bildē. Still diezgan ķēpīgi, bet bija pat tīri garšīgi. Negribu tagad teikt, ka atmetīšu kokteiļus un rīšu rumalāčus, bet biš fun bija. Taču, lai no šitajiem noreibtu, man šķiet, ka drīzāk vajadzētu īstu lāci 24h marinēt rumā un tad to visu apēst…Fui nē, lāči ir forši, es īstu lāci neēstu un tev arī nevajadzētu. Anyhow, šitais padarīšanai lieku 3 no 5 piedzērušamies pedolāčiem, jo bija jautri pagaršot augļu rumu. Ja nav ko darīt, bet still velk uz ķēpāšanos ar grādīgajiem, var paprovēt. Janu arī tu izdomā kaut ko šitādu noprovēt, dod ziņu par saviem secinājumiem. Priekā! Peace out!

P.S. Piedzērušos gumijlāču lietošanai ir negatīva ietekme. Kā arī, ja tev nav astoņpadsmit gadu, ej gulēt un iztēlojies, ka šis viss bija tikai sapnis un atceries to tikai tad, kad būsi pilngadīgs/a.  

Gāš! Es te tik sen neesmu bijis un neko rakstījis, ka pat pašam nedaudz kauns piemeties. Bet, nu, stūrī iet nokaunēties netaisos. Fuck that.
Taču, godīgi sakot, es, teju, katru dienu pēdējā mēneša laikā esmu centies te kaut ko iedabūt. Tas, kas to liedzis, ir atrodams dažādās formās. Dažkārt good old slinkums, citreiz nepareizs garīgais stāvoklis. Laikam, jau vienreiz teicu, ka negribas te neko rakstīt nepareizā garīgajā stāvoklī, jo tad šķiet, ka rakstu ķekša pēc. Vēl bloga papildināšanu, noteikti ir traucējis alkohols. Par alkoholu runājot, rumakolu man slinkums jaukt, tāpēc jāatver aliņu. Cheers!
Kā alkohols var traucēt rakstīšanai? Da pavisam vienkārši, man tā vien šķiet, ka, ja rakstīšu zem Vecrīgā uzkrātiem grādiem, pastāv daži varianti:

1. Būs vesels bloga ieraksts, kurā es nociklēšos uz kādu konkrētu cilvēku un viņu pamatīgi nodirsīšu. Which, let’s face it, nav diez ko forši, manuprāt, jo katrs grib lasīt manu blogu un just, ka tur pieminēts ir tieši viņš, vai ne? Haha!
2.  Būs raksts par kādu personu, kura tobrīd manī esošajam alkoholam, patiks. Un, lai arī es jau teicu, ka katrs, gan jau, grib domāt, ka rakstu par viņu, aizmirsti. Šoreiz runa pat nav par tavu taukaino otrās pakāpes māsīcu, bet gan par kādu slavenību. Beidz, es zem grādiem mēdzu pat pavadīt aizdomīgi daudz laika meitenei skaidrojot, ka tas vai cits džeks ir super hothothothothot. True story, bro.
3. Es vienkārši iemetīšu video uz kaut kādu skušno gabalu, kuru man atsūtīja tavs tēvocis tai vakarā, kad viņš man stāstīja, ka nožēlo, ka tonakt tavam sencim neiedeva gumiju…Jo tava senča briesmīgā elpa viņam uzdzen šķērmas vēl tagad. Un klāt pie tā gabala es vienkārši pierakstīšu savas tā brīža domas, kas izskatīsies aizdomīgi līdzīgas sms, kuras rakstu savai draudzenei, kad esmu sadzēries. Proti: “Asdfgkkjljmno skaidrā, drīz būo’j’jdd. :)*~~~*%)^^*~) “. Un, jā, tad, kad esmu ķīselī, es, moš, rakstu neskaidri, bet ieembedot YouTube video es mācēšu Like a Boss, madafakāāā!
4. Šis variants ir visskumjākais un, ja es kādreiz ķirsī rakstīšu blogu un tas patrāpīsies šī 4. veida blogs, man ļoti žēl. Tas būs blogs, kurā es izdomāšu visādu huiņu, kas man manā dzīvē tobrīd šķitīs, ka mani nomāc. Tad es to visu centīšos pasniegt tā, it kā es būtu afigennais filosofs, bet reāli izklausīšos pēc pilnīga un pagalam neglābjami slima ultra gaaay tefteļa.

Ko es ar visu šito gribēju pateikt? Da hren viņu zin. Bija baigā vēlme kaut ko uzrakstīt, un, laikam, ka visa doma bija tāda, ka man still patīk rakstīt un man ir prieks, ka beidzot to atkal paveicu. Es pat pieļauju, ka šovakar/ šonakt te varētu parādīties vēl viens raksts, ja neskaita šo. Būs mans personīgais cookšovs, kurā nebūs pilnīgi nekāda cookinga, dazz fo’ sho’! Pagaidām, peace out!

Ir teju pusdivi naktī un man piemeties runājamais, kas virtuālajā vidē, laikam, vairāk saucams par rakstāmo.

Zini, es, patiesībā, kaut kad gribētu kādu blograkstu vai kaut ko uztapināt uz rakstāmmašīnas. Nu, dabūt biš tādu oldskūl fīlingu. Iespējams, ka mani tas iestumj nedaudz hipsterīgā gaismā, bet, taisnību sakot, man tas tāpat ir pie pakaļas. So jā, ja nu kādam ir pieeja rakstāmmašīnai, dodiet ziņu, sabīdīsim kaut ko tā, lai man ir labums un, iespējams, arī tev tiek kāds prieciņš. Naudā, graudā vai baudā. Naudā gan nelabprātāk. Nepatīk man par pakalpojumiem norēķināties ar naudu. Tpfu, bļe, atkal šķiet hipsterīgi! Bet, nu, anyway, graudā varam runāt. Nopietni. Baudā? Hmm…atkarīgs, kas tu esi, cik tev gadu, kuram dzimumam piederies un, cik tev Tvitterī sekotāju, lai ja nu kas, tu esi kaut kas, par ko esmu tik lepns, ka varētu pat savā CV ierakstīt blakus tam, ka man ir oficiāls Apple sertifikāts. Jā, esmu tik stilīgs un, jā, tava māte pagājušajā naktī man teica tieši to pašu.

Bet, nu, all shit aside. Parunāsim par mani. Man iet tīri nōrmāli. Par cik elpu vēl velku, laikam, ir pat ok. Mana ikdiena, mostly, sastāv no lietām…darbībām…vietas, kas man besī, bet pret to jau palēnām tiek izstrādāt antidouts. Un, ja neesi geimergīks vai ar tādiem saistīts, pēdējais vārds tev varētu neko daudz neizteikt. Par geimergīkiem runājot, es izgāju storyline Arkham City. Jā, bļe, es spēlēju geimus, fuck off. Vismaz es daru kaut ko, kas man patīk, what’s your excuse? Bet, nu, jā, Arkham City man nelika vilties. Grafika, storijs, čari un geimplejs. Dāmn, nu kā radīts man. Arkham Asylum un Arkham City, pavisam noteikti, ierindojas manu top favorītgeimu skapja augstajos plauktos līdzās ar Max Payne un Jedi Academy.

Ja nu manis rakstīto lasa arī kāda/kādas meitene/meitenes, I’m pretty sure, ka daļa jau tagad šito lapeli ir aizvērušas. Tik daudz teikumu par geimiem ne visas spēj izturēt. Tās, kuras nevar, pašlaik jau, most likely, krāsojas or piekārto savus push up’us, lai dotos piedot kādu chapteru tā sekstūrista, kurš raksta grāmatas, jaunākajam veikumam. Well serves your right, bitches(es runāju par tām, kuras ārzemniekam, kurš izspļauj vienu onelineru un uzsauc kokčiku, tik viegli atdodas). Varēsiet saviem bērniem un mazbērniem stāstīt, ka esat iekļautas grāmatā par to, kā viens āksts braukā pa pasauli, ņemdams visu, kas kustas un ir gana švaki funkcionāls smadzeņu apvidū. Labi, man arī varētu piesiet, ka ir vājība uz meitenēm ar certain akcentu un/vai citām īpatnībām, bet par to es, iespējams, taisnošos citreiz.

Pietiks par šito. Tā jau zaudēju apmēram 70% no sava viena lasītāja. Nezinu, kā tas ir iespējams, bet, nu, go figure.

Par cilvēkiem un to sapņiem runājot, es pēdējā laikā atkal un atkal iebraucu domās par savu life long dream – Kaliforniju. Sauciet mani par bezgaumīgu, vecmodīgu, klišejisku mērgli, bet Kalifornija ir tā vieta, kur vēlos nonākt. Un, nē, pat ja tu mani tā, patiešām, sāksi saukt, es to iesauku nerakstīšu draugos, savu tvitter niku uz to nemainīšu un, most likely, tu uzprasīsies dabūt bietē, bet, nu, tas tā. Taču Kalifornija. Dēm. Tur es gribu nonākt. Es pilnīgi pieļauju iespēju, ka, nonākot tur, es jau pēc pavisam neilga laika būtu ar asti iežmiegtu kājstarpē(jā, man ir aste, piss off, esmu super sayan vai kādā tur režīmā. Karoč, OVER 9000!!!!!). Taču par spīti tam, esmu pretty sure, ka fakts, ka es būtu tur un varētu to visu kaut nedaudz izbaudīt, būtu tik overwhelming, ka pat es paliktu mikls. Venice Beach, California On. Visi spoti, saule, okeāns, palmas un pat tie savādie cilvēki, kas tur dzīvo. That’s for me.

Labi. Laikam, gana pļurkstēts, jāmet mieru. So, yeah, ja nu tev ir piejama rakstāmmašīna, warn a brotha! Bet, pagaidām, peace out. Līdz nākamajai reizei!

Neliels video, kuru man jau kādu laiku prasījās sacept.

Ja nu tu skaties Dexteru un How I Met You Mother, maybe, būsi pamanījis kopīgo starp Dexteru un Bārniju. Abi ir nedaudz…monstri.

Labs vakars. Nu, labi, nesteigšos notikumiem pa priekšu un neteikšu, ka labs, teikšu tik, ka vakars. Biju biš pametis novārtā šo interneta nostūri, bet, kā jau, iespējams, esmu teicis, gribās te kaut ko iemest tik tad, kad ir vēlme ko rakstīt, nevis tad, kad vienkārši sen nekas nav bijis. Tā nu jau kādu laiciņu sevi dīdīju, ka jāuzcep sekojošo rakstu. Tā nu ir noticis Ziemassvētku brīnums vai sauc to kā gribi, bet esmu saņēmies un tagad še rakstu.

Ideja šim rakstam ir gaužām vienkārša – piekleksēt te gabalus, kas šogad ir bijuši nozīmīgi vai arī vienkārši pieķērušies. Nu, lieki negvelžot, gabali, kuri man kaut kā atgādinās šo gadu. Secībai, it kā nav nozīmes, jo nav tops, taču neslēpšu, ka vieni gabali ir svarīgāki par citiem. Bet bez tālākas, liekas sūda rakstīšanas, lai iet mani gabali 2011.

• Glitch Mob – Animus Vox

   

  Gabals, kurš ik pa laikam iepeldēja kādā pleilistā un pat, vienkārši slēdzot cauri gabaliem, gadījās tā, ka šito paslēgt garām nesanāca.

• Julian Smith - I’m Reading a Book

   

  Kā tad bez Džūliana? Vēl šodien, izkāpjot no troļļuka dziedāju šito. Vispār es retāk kaucu līdzi dziesmām pēdējā laikā. Bet tas jau ir cits stāsts. Anyway, lipeklīgais grāmatgabals. Atsit atpakaļ ciemošanās reizes pie Tizlā un vēlmi pašiem, zem BTD vārda uzcept kādu gabalu.

• Enrique Iglesias - Tonight I’m Fucking You

   

  Tas vienkārši ir THE GABALS. Un tas vienkārši ir Enrike. Kamōn, admit it, lai nu kāda stila mūzika tev patiktos, arī tu šitā gabala ritmā varētu kratīt savu pēcpusi un, most likely, paslepus mājās apenēs to arī dari. Un, jā, es zinu, ka klips ielikt cenzētais, bet, vismaz ir klips. Priecājies par to, ko tev dod, nepateicīgais, šmurguli!

• Katy Perry - Hot ‘N Cold

   

  Ak, rīti Salonā. Vasara, agrs rīts Salonā, tīrība, kārtība un no Bose skan Keitija. Tā mēs ar TiluTilu rullējām.

• Blink182 - Snake Charmer

   

  Blinku atgriešanās, albuma drillēšana uz austiņā pa rinķi vien, pa rinķi vien. Šitais gabals no visa albuma bija pirmais, kurš no manām austiņām nonāca kādā manā orgānā un sadēja tur patikas oliņas…Vai arī tās bija cērmes. Anyway, gabals tīkams, nice comeback Blinkiem, lai gan nepamet visu laiku tas Angels & Airwaves piesitiens.

• R.A.P. - Esot Vienatnē

   

  Pesņa, kas ieklemmējusi galvā kaut kur ap rudeni. Kas ir pats savādākais, asociējas ar tiem dažiem rītiem/vakariem, kad uz/no darba devos ar troļļuku. Kaut kā tieši tad tas gabals skanējis vairāk, I guess.

• Rihanna - What’s My Name

   

  Un viss tikai tāpēc, ka patīk, kā izdziedāts, bet, mostly, tāpēc, ka tas I really wanna see if you can go downtown pārts fuckin lipeklīgs. Tieši tā daļa mēdz manām smadzenēm piezagties tik pat pēkšņi kā pedolācis tavai mazajai māsai…or tas ir brālis, es no šejienes nevaru īsti saredzēt.

• A Perfect Circle - Counting Bodies Like Sheep to the Rhythm of the War Drums

   

  Pat nezinu, kas tas ir, bet kaut kas tāāāā pievilka šitajā skaņdarbā jau pirmajā reizē, kad dzirdēju. Gan tas sākums, gan tā mierīgā balss, kas saka “Don’t fret precious I’m here. Step away from the window. Go back to sleep ”, gan tas piedziedājums. Nu, viss, viss. Tik krīpī-awesome dziesma.

• Example - Won’t go Quetly

   

  Example vispār asociējas ar Salonu, bet tieši šitā dziesmele aptver lielāku daļu kā tikai Salončiku vien. Pat nezinu izskaidrojumu tam, tā vienkārši ir. Samierinies un, ja kaut kas nepatīk, ej apēd kādu bulku, resnuli! Yeah, I said it!

• 30 Seconds to Mars – Attack

   

  Katru reizi kā dzirdu šito, patīk arvien vairāk un vairāk un vēl fuckin’ vairāk. Es te varētu iemest visas Marsiešu dziesmas, bet šitā sums up it all šogad. Nu, izņemot vēl vienu, you’ll see. Keep on reading.

• Benny Benassi - Treble Treble

   

  Lai šito saprastu, tev bija jābūt Zviedrijā. Tev tur vienkārši bija fucking jābūt. Visiem tur vajadzēja būt, bļ*, VISIEM es saku, ibio-rio!

• Hurts - Silver Lining

   

  Vēl vasarā man gribējās ievilkt pa mūli 90% cilvēku, kas piesmērēja bikses no priekiem par to, ka Hurts būs Positivusā. For fucks sake, tie fakinie 90% nevarēja nosaukt vairāk kā tās 2-3 viņu dziesmas, kas tobrīd bija topos, bet tad tik sludināja, ka tā ir, bļ*, viņu mīļākā grupa, kopš viņi piedzima. Tagad, kad pagājis gana laiks, varbūt, varētu ko tādu teikt. Ēnīvej, grupai, nebūt, nav vainas un šim gabalam ne tik.

• Poets of the Fall - Save Me

   

  Joprojām nespēju sev piedot, ka tikai šogad uzķēru šito gabalu. Kamōn, Poetiem ir tik daudz labu gabalu un, pat, ja šitais nav no tiem zebest’ākajiem, viņš tik un tā ir frikkin labs.

• Julian Smith - Rendezvous With You

   

  Džūlians šajā dziesmu listā jau otro reizi? Fuck yea. Vēl viens annoyingly lipīgs dziesmels. Still smaids, atceroties, kā, rītā pirms filmēšanas, Tizlais runāja pa telefonu ar Agnesi, kamēr es dziedāju un dejoju pie šitā. Un ir tā, ka es nevaru pašās gabala beigās uz tiem trim piesitieniem, nepakratīt galvu kā Džūlians. Pat sab. Transportā braucot, es to galvu tā nomašīju. Nu, labi, maybe, ne tik izteikti, bet still. Tas notiek pats no sevis.

• 30 Seconds to Mars - Kings and Queens

   

  Lai gan teicu, ka šitais nav tops, tik un tā, es labāko pietaupīju pašās beigās. Šim, pavisam noteikti, ir jābūt topa topā uz topa un, nevis blakus topam, bet virs topa tēva! Jā, tik fucking labs un nozīmīgs man ir šis gabals. Tieši šī mazulīša laikā man ir bijis tas gods atrasties uz Igaunijas dziesmu svētku estrādes skatuves un uz Arēna Rīga skatuves kopā ar 30 Seconds to Mars. Tikai šī garadarba dēļ es esmu ticis pie Džareda mediatora, haifaiva no Šenona Leto un pie fistbumpa no awesomākā un ne tikai(raaaarrrr) džeka – Džareda Leto. Tikai pie šī gabala es uz tām abām skatuvēm dziedāju no visas sirds, cik vien bija spēka un tikai pēc šī gabala abos koncertos es nespēju beigt smaidīt stundām, pat dienām ilgi. Lai nu kāds bijis pats gads, es to tik un tā atcerēšos fonā skanot Kings & Queens.

  P.S. Sapratu, ka šitais lists satur aizdomīgi maz roķīgu, alternatīvu un tml. gabalu. Yay, daudzveidībai manā muzikālajā gaumē!